| |||
| Nērtiks | http://prusa.strefa.pl/nertiks/papaausai/weersai.html ast nāuns wērss. As perwūkaui ēr skaitāsnan. |
||
| |||
| Glabbis | So now i found a poem in Latvian. Alberts Caune Prūsijai Āres starp Nemūnu, Vislu - sāpēs trīsoša mala, dzintara piebērtais krasts - senprūšu šūplis un kaps. Skumji, ja pasaulē klaiņo tauta bez tēvzemes savas, skumjāk vēl, zeme, ja ir, savas tautas kam trūkst. Prūšu pēdējās saknes, retas un sīkas, kas bija, arī izrautas, plūst Prūsijā pūlis nu truls. Vietu vārdi, kam bija tautas mirušās vietā runāt, atmesti nu, deldēts līdz galam tur viss. Tā kā atbalss no birzes, kuŗu saulstari rotā, novadu vārdi, lai skan, būtības dzīles mums skar: Nadrava, Nātanga, Semba, Pamede, Pagude, Vārme, Sudāva, Galinda, vēl Bārta, Kulma aiz tām. Prūšzemes dižākā upe Prēigara, Prēgele sprēgā, Mazūru ezeros tai ietiecas dienvidu zars. Visa senprūšu zeme - pilskalnu, senkapu āre. Durvis īstenās tās, kuŗas atveŗot, var ieraudzīt senprūšu senās kultūras spēcīgo blāzmu, dusošo pieres tur nes brīves gaismu līdz šim. Nava spējuši gadsimti baigie senprūšu daili iznīdēt, neskarta tā veļu valstī vēl viz. Nava senmantas, tikai sīkas piemiņas zīmes, runā no viņām dzīvs gars, sirdīm, kas iedvesmu dod. Brīvei modušās sirdis akmens un tērauda vaļņus sagŗaut, izkausēt spēj, nevar stāt pretī nekas. Baltu brāļi mēs, dzīvie, raugoties teiksmainā zaigā, senprūšu mantas, ko met, sadrebam dziļi ikviens. Sajūtam vajdzību karstu miesas un garīgiem spēkiem darīt visu, kas var prūšiem par labu vēl nākt. Tiem, kas kapenēs atdus, vairot mūžīgo slavu, tiem, kas bāli kaut kur prom no tēvzemes klīst, viena naidnieka dzīti, otra mākti un lenkti, garīgu atbalstu sniegt katru brīdi vienmēr. Viņu skaistajai zemei dāvāt līdzīgu mīlu, svešos vārdus tur dzēst, vēlīgs pienāks kad laiks. Viss, kas rosina sirdis, arī mūžīgi dzīvo, latvjiem un lietuvjiem tāds dārgums senprūši ir. Pilnīgi paspējis izkust vācu asinīs zilās senprūšu asiņu strauts gaišsārtais taču vēl nav. Kaizerlings, Gerulis, Vomārs - rakstnieks, zinātnieks, dzejnieks pamatus lika nesen, prūši atdzimt lai var. Šķēps ir izmests un lido pretī atdzimtnes ausmai, bruņas jāpārcērt vien, jauna ko nesusi nakts. Ne vien šie vītingi triji, daudzi vēl jutīs, ka viņos prūšu asinis most, apziņas priekā šalkt līdzi Prēigaras straumei, Sembas dzintara krastā, kuŗa mierīgi rimst tā kā piepildīts mūžs. Baltu dārgakmens dzintars rodams Prūsijas zemē iežos dziļi tur to ienaidnieks izlaupīt steidz. Velti viņš sedz savas krūtis jaukajām dzintara rotām - kamēr viņš brīvi mums liedz, vieta nava tām tur. Vienīgi balti ar savu gara un auguma daili dzintara cienīgi ir - Laima tiem devusi to. Prūši lai varētu atdzimt, visā pasaulē jānāk kārtībai tādai, kas steidz godā tautisko celt. Lai no jūkļa un drupām, kādā cilvēce grūsta, jaunu valstu tik top, tautu cik pasaulē ir. Šādos apstākļos jaunos prūši atdzimt vēl spētu, visas tautas jo tiem sniegtu vēlību tad. Mēs - baltu brāļi un māsas, prūšiem veltām sirds trīsas, liecamies maigi pār to šūpli, ko Prūsiju sauc. Daži ļaudis, kas mita šajā zemē vēl tomēr baltisku apziņu nes būtībā mazliet. Īstās māmuļas balsi dzirdot, no gadsimtu miega skurbstot modīsies tie, alks, lai pār Prūšzemi aust tāda zilgmaina diena, kuŗai dusošie senči svētību dāvās un liks dzīvajiem mūžību skart. Gerulis - atmodas paraugs. Dzīvodams neilgi Kursā, latvju valodu viņš tekoši runāja drīz. Ne vien griba, bet kādi dziļāki būtiski spēki sauca viņu pie tās upes, kur baltu spēks, dzert. Tālāk risinām sapni. Prūšu pēcnieku pulciņš, atmodas skurbsmi, kas jauš, svinīgi vienuviet nāk savā dārgajā zemē, rotātā skābaržu birzīm, pilskalnu cēlu kur daudz malu malās tveŗ skats, saulaini zilgmainas āres senkapus dārgus kur glabā, kauju vietas, kur vēl cīņu ik kritušais ved. Arī tie lietuvji, latvji, prūšu lieta kam svēta, sirsnīgi palīgā nāk brāļiem, no jauna kas dzimst. senprūšu valodas daļa, vēl kas glabājas rakstos, pamatu pamats, uz tās greznu ēku var celt. Aizņemties zudušos vārdus var no lietuvjiem, latvjiem, var arī jaunradīt tos - visu spēj sirdis, kas deg. Mazs kaut sākumā rādās senprūšu atvašu pulciņš, liels un dzīvīgs tā spēks - sākas no mazuma viss. Dodas uz novadu katru neliela arāju saime, ārēs visauglīgās tur pirmās mājvietas rod. Teiksmainie senlaiki atdzimst - aizaug ozoliem zeme, kamēr tautas spēks aug, vēlāk līdumi būs. Kāda dabīga dzīve! Spēcīgi jaunieši agri dibina ģimenes - tas tagad pienākums svēts. Reizē tīksme un veldze, Māra šūpuļu līkstis tā kā pazares liec katrā namā visur. Dažu paaudžu laikā piepildās pustukšā zeme, citas tautas ko vairs sagrābt tiekušās nav. Zied nu Baltija visa: Prēigaras, Nemūnas tāles, Ventas krasts, Gaujas loks spožs, Lielupes, Daugavas ārs. Kādi tur plašumi krāšņi, kalni un ielejas jaukas, vēlīgas vasaras liek druvām kur bagāti briest! Tautas, izaugat garā, metat ieražas projām, dzīvnieku valstī, kas ir, stiprais kur vājāko māc! Kultūra īsta tad celsies, daudz tai būs smaržīgu ziedu, laimīgs būs cilvēks ikviens, tautas ikviena tāpat. |
||
| |||
| Glabbis | Romuvės prūsei Oi nežinai, kaip aš tave mylėjau, medaus kvapnumo lūpas bučiavau, saulėtu tavo žvilgsniu kaip gėrėjaus ir šildžiaus gelsvų plaukų švelniaisiais spinduliais. Esi man amžinybės Saulė dangaus giedros beribėj erdvėje. Nuo Aistmarių link sambių kranto kopų vilnijančiam baltam kalne. Tavo akių žydrynėj nuolat vilnija Baltijos putojančių bangų mūša, o Neringa į prūsų tolius Paukščių Taku čia plazda nerimas... vis į dausas. Dar nežinau kaip reiks ir man tenai nuskristi iš savo laikinumo vandenų, kada jauki Ugnis užgęs pirkelėj ties juodalksnių giraite prie šilų. Didingos Romuvos prūsų Dievaite amžiams tada užmerk ir man akis, senoliui ąžuolui rudais lapais šiugždenant baltos žiemos ilgoj nakty. PAUKŠČIŲ TAKAS Giria kaip groja siautulingą valsą, siela sparnais vis blaškos, plazda, Paukščių Taku didingai skrenda į tolimas dausų erdves, Kur mūsų protėviai su gervėm pranyko amžių rūkuose. Auksinio gintaro ten plunksnom dar ulba volungė šile, ties Priegliaus kruvinuoju vingiu, rasos vasarvidy žaliam, o dobilai kalnų pagairėj galvelėm žydi raudonai. Tekės pavasaris su Saule, spurdės žydrynėj vyturys ir gervės klyksmas skelbs pasauliui, kad kelias Manto šviesulys. Virš Tvankstės mūrų ir šventovės nakties gilybėje juodoj, plasnoja Paukščių Tako toliais atgimę prūsai vis namo, į baltą Baltijos pakrantę, kur amžiaus kruvinąją skraistę sutraukus skamba karžygių daina ir plazda jų šventoji vėliava... GABIJA Šventa ugnelė mirksi ir šildo vienumoj, iš ąžuolo kamieno lyg amžių glūdumoj. Ruduojančioje pievoje Prūsinis gailiai gros, o juodalksnių viršūnėm vien pumpurai šarmos prieš baltą žiemos sniegą ir ilgumą naktų. Kada čia mylimoji pabels, nušvis, priglus? Skaisčiau liepsnok ugnele pirkelėje ramioj. Pilnatvės Mėnesėli lydėk giedros aušron, Saulei kada nušvitus su Gabijos šviesa tu krivį pasitiksi alkakalny, siela… Tau glostis baltą barzdą Dievaitė nuostabi, kurstys ugnelę meiliai ir gėrį skleis aplink Tolyn iki Ramintos liepužių dyvinų, baltom Rasytės kopom link Aistmarių savų, kur Gabijos liepsnelėm iš praeities žilos Ugnim dar šiandien dega, žėruoja pagarboj mūs gintaro taurybė po Sambijos skydu ir Romuvos didybė ties Baltijos krantu. Prūsijos vėlių amžinybė Šimtmečių ąžuolams dar šlama lapai Įsros, Priegliaus pakrantėm. Jie mena prūsų šventes, nuožmias kovas ir laisvės ugnį Manto karių širdy, atklydus priešams iš lenkų dovanoto Fogelzango, kryžiaus šunims nekalto kraujo žūtbūty. Išnykus net vardams kaimų ir girios dainingos prūsų žemės erdvėje nuo Vyslos Aistmarėm lig Nemuno - vien vėlių balsas skamba vėjo gūsyje, nebijančiam piktos lemties su klastingųjų sutvėrimų gaujomis, link vakarų į baltų kraštą drengiantis per Sūduvą dar kūdikystės dienomis. Nugrimz juodkryžiai į gūdžią prakeikties gilybę, sugers žiaurybę sodri nakties tamsa, Paukščių Taku atskris vėl prūsų vėlės į šventą Romuvą prie Įsros. Baltija vilnis galingai gena sambių gintarinėm kopom, Baltajam kalne tviska švyturys ir kviečia prūsus grįžti į gimtinę šventą. Jau aušta rytas. Teka saulė. Žiemos ledus pavasaris ir Priegliuj laužia. Drebėkit atėjūnai lemties siautingam sukūry! Senprūsių giesmė Mes buvom drąsūs ir galingi, kol garbinom savus dievus, neblaškė vėjai siautulingi lyg rudenėjančius lapus. Sutramdėm priešus ir savus, žaizdre išlydėme metalą, kryžiais neženklinom kapų, stovėjo aukurai ir amžina Ugnis žėravo. Giria mus dengė nuo audrų, Ji slėpė moteris nuo priešų, stovėjo pilys ant aukštų kalvų savų ir svetimų krauju aplietos. Savi mes buvome dvasia, o kūnu – girios žmonės, sūpuoti amžiais vygėja gamtos Aistijos vandenims nugarmant kloniais. Mūs žemė patręšta Europos kūnais, neveltui krito čia ir azijatai, gana retai čia prasisklaido dūmai, gaisrų žarijos čia rusena amžiais. Vos pūstels vėlei žvarbūs vėjai, kovos ugnim vėl pilys suliepsnos, aisčių dievams dar mes nenusidėjom ženklu – dvinariu kryžium ant kaktos. Mes esam drąsūs, siautulingi savų dievų šventa valia, dar dunda mums tėvas Perkūnas ir protėviai globoja, stebi iš Dausų. |
||
| |||
| Nērtiks | Tū dirēi ilgintai ēn tālin As gēide angzdrin kunnegan Majjan ukamīlitan wīrin Adli, Adli dirēis Kraūjiskai wūrmina si undan Bājawiskan waīstin perpidduns wārnis Zmūnei ergalinnusis Dēiwan Adli, Adli raudāis Sēn sakas assaran Gesunsi aūsiska aks Sēn perūniskan glāuban Adli, Adli garrin pastāis Kāigi grūstis zalaigalīmban Sēn angzdrin kunnegin izēis Ēn zemmas switas gilluwan |
||
| |||
| Glabbis | Dailūns Russinis. Stwi ast Rāites Wannagas wērss en Dailūnas paminīsnan. Gals tur ter aīnan emnin – NIKADDAN. Nikaddan tūls din ni widātun, Nikaddan tūls din ni kirdītun, Nikaddan rānkan ni pagneztun Be wesselins ni izmainātun s’ glaūdans. …Prēi stallin deīktan ast pāustan. Umzus tu gēide din tinkāntin En pintis wangai. NIKADDAN. |
||